Kopš 1628. gada šajā vietā atradās Labrenča Allup mājas, kas ietilpa Dūšeļu ciemā (vakā). Kādu laiku iepretī Labrenča mājām bijušas arī Bļodnieku mājas, bet 1634. gada Kurzemes kartē līdzās tām jau atrodamas Pluģu mājas.
- gada revīzijas aktos minēts saimnieks Pluģu Kaspars ar meitu Trīni un dēliem – Jēkabu, Ansi, Jāni un Mārtiņu, bet 1811. gada muižas revīzijā ierakstīti vairāku māju saimnieki – Pluģu Anna, Pluģu Labrencis, Pluģu Miķelis. 1887. gada Piņķu muižas plānā ciemā redzamas 4 saimniecības – Pluģu Juri, Pluģu Kaspari, Pluģu Andri un Pluģu Jāņi. 20. gadsimta sākumā mājām jau citi nosaukumi: Pluģu – Būmaņi, Pluģu – Jēkabi, Pluģu – Kaspari un Pluģu – Labrenči. 18. – 19. gadsimtos bija ierasta lieta mājas pārdēvēt saimnieka vārdos, vai, gluži pretēji, paturēt seno nosaukumu, lai gan mājā jau sen saimniekoja citas dzimtas. Līdz mūsu dienām nav saglabājusies neviena dzīvojamā māja, tikai kūts, kas būvēta 20. gs. sākumā. 1891. gada 23. decembrī Annas baznīcas kapsētā apglabāja Pluģu –Būmaņu saimnieci Trīni Pladari, dzimušu 1844. gadā. Trīne 15 gadus bija slimojusi un tikai neilgi pirms nāves noskaidrojās, ka slimniece sirgusi ar spitālību (lepru). Slimnieci visu slimošanas laiku kopa 3 meitas, kas pašas nav inficējušās, bet Trīnes brālis gan esot saslimis ar spitālību. Zināms, ka ap 1887. gadu Piņķu pagastā bijusi patversme lepras slimniekiem, bet pēdējais zināmais spitālīgais pagastā bijis Mārtiņš Audums 1908. gadā. Lepras galvenās izpausmes ir izsitumu veidošanās un nervu bojājumi. Neārstēta lepra var padarīt ķermeņa daļas nejūtīgas.
Pluģos aug pašlaik zināmā resnākā bumbiere Rīgas apkārtnē, kas droši var pretendēt uz dižkoka statusu. Bumbieres apkārtmērs ir 2,40 m. Domājams, ka tā ir ap 200 gadus veca.
Pluģu skansts, saukts arī “Franču baterija” ir 1812. gada kara laika nocietinājumu atliekas, kas iekļauts aizsargājamo pieminekļu sarakstā jau 1930. gadā. Tās ir vairākas ar grāvi un valni norobežotas teritorijas.
- gada septembrī pie Babītes ezera krievu karavīri sašāva un sagūstīja vācu modernāko hidroplānu “Albatross”, kas tobrīd bija īsts tehnikas brīnums, un debesīs spēja noturēties 10 stundas, bez apstājas nolidojot 1200 verstis. Albatross bijis apkalts ar vara plāksnēm. Sašautais hidroplāns nosēdies kokos – trīs priedes sasprāgušas šķēpelēs, bet lidotāji palikuši dzīvi. 30. septembrī abus lidotājus – leitnantus ar dokumentiem un kartēm nogādāja Rīgā uz nopratināšanu. Lidmašīnu nodeva latviešu lidotājiem.
1837. gadā apkārtni piemeklējuši plūdi, ko sekmējis stiprais Z vējš, kas Babītes ezeru pārvērtis bangojošā jūrā. Ņemot vērā, ka Pluģu apkārtne bija (līdz dambja uzbūvēšanai) tikai 13 cm augstāka par ezera ūdens līmeni, vietu bieži skāra plūdi. Pēdējie lielie plūdi te bijuši 1917.,1938.,1946.,1951. un 1958. gadā.
Par godu Pluģu ciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīta dekoratīvā ābele (lat. nos. – malus).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).