Kāda ir adopcijas procesa gaita no pieteikuma iesniegšanas līdz adopcijas apstiprināšanai, svarīgi būtu zināt visiem tiem, kas apsver iespēju šo soli spert.
Pašlaik Latvijā vairāk nekā tūkstotis bērnu aug bez vecāku atbalsta un mīlestības. Adopcija ir efektīvākais veids, kā bērns var pilnībā iekļauties ģimenē. Tā ir iespēja dot bērnam jaunu ģimeni un mājas, kurās viņš tiktu mīlēts un sargāts.
Lēmumu adoptēt bērnu pieņem ģimenes vai personas, kurām dažādu iemeslu dēļ nav savu bērnu un viņas nespēj realizēt vecāku lomu. Tā rīkojas arī vecāki, kuru bērni ir jau pilngadīgi, un ir vēlme sniegt mīlestību un ģimenes siltumu vēl kādam bērnam, kā arī vecāki, kuriem ģimenē aug savi bērni, bet viņi ir spējīgi audzināt un uzturēt vēl kādu bērniņu.
Taču pieņemt savā ģimenē bērnu, kurš palicis bez vecākiem, ir ļoti nopietns lēmums, nevis emocionāls mirkļa vājums ar vēlmi kādam palīdzēt. Jo skaidrs ir tas, ka adoptēts bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli uz mūžu.
Joprojām pastāv stereotipi, ka bērna adopcija ir sarežģīts process, kas ilgst gadiem. Tomēr Labklājības ministrija iedrošina - tas patiesi ir mīts, jo adopcija sākas ar sarunu bāriņtiesā, kur Jūsu ceļš līdz bērna adopcijai nebūs ērkšķiem kaisīts.
Adopcijas tiesiskos pamatus Latvijā nosaka Latvijas Republikas Civillikums (turpmāk - Civillikums), 162.-176. pants, Bāriņtiesu likums un Bērnu tiesību aizsardzības likums, bet adopcijas kārtību reglamentē 2003. gada 11.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.111 "Adopcijas kārtība" (turpmāk- adopcijas kārtība).
Ģimenēm vai personām, kuras pieņēmušas lēmumu adoptēt bērniņu, vispirms jāvēršas deklarētās dzīvesvietas teritorijas esošajā bāriņtiesā, kur jāizstāsta sava vēlme un motivācija šādam solim. Bāriņtiesa uzklausa un lūdz iesniegt nepieciešamos dokumentus, kā arī izstāsta tālāko adopcijas procesa gaitu. Saruna un visa informācija ir konfidenciāla.
Adoptētāja vecums
Pastāv nosacījumi, kas attiecināmi uz adoptētāja vecumu. Saskaņā ar Civillikuma 163. pantu adoptētājam jābūt vismaz divdesmit piecus gadus vecam un vismaz astoņpadsmit gadus vecākam par adoptējamo. Bērnu var adoptēt gan laulāts pāris, gan viena persona. Ja bērnu vēlas adoptēt laulātie, bet viens no viņiem vēl nav sasniedzis 25 gadu vecumu, adopcija uz laiku jāatliek. Tā kā patlaban ir ļoti populāras tādas attiecības, kad cilvēki nereģistrē laulību, bet dzīvo kopā un viņiem ir kopīga saimniecība, tad svarīgi atcerēties, ka Latvijā personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar adoptēt vienu un to pašu bērnu.
Aizliegumi adoptēt
Civillikuma 163. pantā ir arī noteikts, kurām personām tiesības uz adopciju ir liegtas:
- Personai, kas sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas;
- Personai, kas sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas;
- Personai, kas atcelta no aizbildņa pienākumu pildīšanas to nekārtīgas pildīšanas dēļ;
- Personai, kam atņemts audžuģimenes vai viesģimenes statuss, jo tā nav pildījusi attiecīgos pienākumus atbilstoši bērna interesēm;
- Personai, kam ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības;
- Personai, kam tiesa ir piemērojusi Krimināllikumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus par nepieskaitāmības stāvoklī izdarītu Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu.
Iesniedzamie dokumenti
Potenciālie adoptētāji bāriņtiesā uzrāda personu apliecinošu dokumentu un iesniedz saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 11. marta noteikumu Nr. 111 "Adopcijas kārtība" 13. punktu šādus dokumentus:
- pieteikumu, kurā norādīti adopcijas motīvi, vēlamais adoptējamo skaits, dzimums un vecums, kā arī adoptētāja reliģiskā pārliecība, ja tāda ir;
- laulības apliecības kopija, uzrādot oriģinālu, ja adoptētājs ir laulībā;
- dokumentu, kas apliecina laulības šķiršanu, ja laulība šķirta;
- izziņu par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību;
- dzīves aprakstu (CV);
- izziņu par adoptētāja veselības stāvokli, kurā norādītas adoptētāja iedzimtās un iegūtās slimības, ja tādas ir.
Paskaidrojot nepieciešamo - ar izziņu par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību saprot, piemēram, piederoša nekustamā īpašuma zemesgrāmatas apliecību vai īres līgumu. Ja adoptēt bērnu vēlas ģimene, tad pieteikumu raksta vienu, bet to paraksta abi laulātie. Dzīves apraksts un izziņa no ģimenes ārsta jāiesniedz abiem – katram par sevi.
Saskaņā ar augstāk minēto Noteikumu 18. punktu Bāriņtiesa pārbauda iesniegtos dokumentus un veic ģimenes izpēti, tai skaitā: izvērtē adopcijas motivāciju, atbilstību, vērtē ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, spējas izaudzināt bērnu, noskaidro uzskatus par bērnu audzināšanu, prasmes risināt konfliktus, ģimenes tradīcijas, brīvā laika pavadīšanas ieradumus, noskaidro adoptētāja ģimenes dzīves apstākļus. Apmeklējot potenciālo adoptētāju dzīvesvietu, Bāriņtiesa noskaidro, vai dzīvoklī vai mājā, kur dzīvo adoptētāji, ir pietiekoša dzīvojamā platība, lai tur ienāktu vēl kāds ģimenes loceklis, vai tas atbilst sanitārajām normām, tiek uzturēts tīrībā un kārtībā. Ar adoptētājiem pārrunā arī bērnam nepieciešamo pakalpojumu- veselības aprūpes, izglītības u.c. pieejamības dzīves vietā, izvērtē adoptētāja materiālo stāvokli, pieprasa informāciju par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz adoptētāju, kā arī nosūta adoptētāju pie psihologa saņemt atzinumu par personas piemērotību adopcijai. Laiks, kādā notiek ģimenes izpēte un piemērotība adopcijai, ir noteikts normatīvajos aktos - ne ilgāk kā seši mēneši (Noteikumu 19. punkts un Civillikuma 163. pants).
Izņēmuma gadījumā saskaņā ar Noteikumiem Bāriņtiesa ģimenes izpēti var veikt īsākā laikā, to īpaši motivējot lēmumā. Tādā gadījumā lēmumā par personas atzīšanu par adoptētāju jānorādamotīvi, kāpēc bijis iespējams īsākā laikā veikt ģimenes izpēti.Tas būtu iespējams, piemēram, gadījumos, kad viens no laulātajiem adoptē otra laulātā bērnu, un ģimenē jau izveidojušās stabilas vecāku- bērnu attiecības.
Ja nepieciešams, tiek lūgta arī citu speciālistu konsultācija. Mārupes novada Bāriņtiesas psihologs ir tiesīgs veikt šādu darbu un to izpēti ar adoptētājiem. Visbiežāk adoptētāji satraucas par psiholoģisko izpēti, jo pastāv neziņa, kā notiek izpēte, taču par to nevajadzētu satraukties. Psihologs var nozīmēt gan kopīgas, gan individuālas tikšanās, bet konkrētu apmeklējuma reižu skaitu ir grūti nosaukt. Tas ir nosakāms katram individuāli. Izpētes laikā psihologs pielieto dažādas izpētes metodes, pārrunā bērnu vecumposma, uzvedības un attīstības īpatnības, noskaidro, vai adoptētājiem ir zināšanas un priekšstats par bērna audzināšanu, noskaidro, vai persona/laulātie ir vienoti uzskatos par adopcijas nepieciešamību, novērtē to personību, emocionālo stabilitāti, lai pilnībā pārliecinātos par adoptētāju patiesajiem nolūkiem un spējām izaudzināt bērnu, kā arī pārrunā citus svarīgus jautājumus.
Pēc ģimenes izpētes pabeigšanas un dokumentu apkopošanas Bāriņtiesa nozīmē lietas izskatīšanu sēdē un lemj par personu atbilstību adoptētāju statusam. Ja personas iegūst adoptētāju statusu, tad Bāriņtiesa nosūta šo informāciju Labklājības ministrijai tās iekļaušanai Adopcijas reģistrā. Kad ziņas ir iekļautas reģistrā, adoptētāji gaida savu bērniņu. Bāriņtiesai parasti tiek uzdots jautājums, cik ilgi ir jāgaida? Uz šo jautājumu nav iespējams konkrēti atbildēt, minot termiņu. Tā kā viss notiek rindas kārtībā, var nākties gaidīt vairākus mēnešus, gadu un pat ilgāk, atkarībā no izteiktajām adoptētāju vēlmēm – adoptējamā bērna vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa. Jo mazāks bērns, jo ilgāk nākas gaidīt rindā.
Gaidīšanas laiks visbiežāk ir atkarīgs tieši no bērna vecuma, jo vairums adoptētāju vēlas adoptēt bērnus vecumā no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam. Šajā laika posmā adoptētāji sadarbojas ar Labklājības ministriju, kas ir galvenā atbildīgā iestāde par adopciju Latvijā. Bāriņtiesas lēmums saskaņā ar likumdošanu ir spēkā vienu gadu. Ja personai vai ģimenei nav izdevies šajā laika posmā izvēlēties bērnu atbilstoši savām vēlmēm, atkārtoti jāgriežas bāriņtiesā ar lūgumu izvērtēt personu vai ģimeni par adoptētājiem, līdz ar to bāriņtiesa var pieņemt atkārtotu lēmumu.
Jāpiebilst, ka ne visi bērnunamos vai citās iestādēs, audžuģimenēs vai kā citādi ārpusģimenē esošie bērni ir adoptējami. Adopcijai ir pieejami bērni, ja to vecākiem likumā noteiktajā kārtībā ir atņemtas aizgādības tiesības, ja vecāki ir miruši, ja vecāki ir devuši piekrišanu bērna adopcijai vai arī ja vecāku piekrišana nav iespējama kāda pastāvīga šķēršļa dēļ, piemēram, ja adoptējamā bērna vecāki nav zināmi, kā tas ir glābējsilītēs (“Baby box”) atstātajiem bērniem. Vēl jāņem vērā, ka adopcijas gadījumā brāļi un māsas nav šķirami, izņemot, ja kādam no viņiem ir neārstējama slimība.
Labklājības ministrijā adoptētājam iespējams iepazīties ar informāciju par bērna veselības stāvokli (sīkas ziņas par bērna agrīno attīstību, slimībām, ārstu- speciālistu slēdzieniem), vecāku sociālās situācijas raksturojumu un iemesliem, kādēļ bērns nonācis ārpusģimenes aprūpē, kā arī ir tiesības redzēt bērna fotogrāfiju. Ministrija izsniedz adoptētājam norīkojumu, kas dod tiesības adoptētājam personīgi iepazīties ar ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu.
Institūcijas vadītājs iepazīstina adoptētāju ar konkrēto bērnu, kas minēts norīkojumā, un viņa dokumentiem. Adoptētājam ir tiesības apciemot bērnu institūcijā. Adoptētājam vai adoptētājiem jāpieņem lēmums par to, vai viņš vēlas šo bērnu ņemt savā aprūpē un uzraudzībā. Ja adoptētājs vēlas bērnu ņemt savā aprūpē un uzraudzībā, viņš vēršas ar iesniegumu savas dzīvesvietas bāriņtiesā, kur uzrāda ministrijas norīkojumu. Pēc šāda iesnieguma saņemšanas bāriņtiesa nekavējoties lemj par bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā. Bāriņtiesa savā lēmumā norāda aprūpes termiņu, kas nedrīkst pārsniegt 6 mēnešus. Minimālais aprūpes termiņš normatīvajos aktos nav noteikts. Bāriņtiesai, nosakot aprūpes termiņu, jāvadās no apsvērumiem, cik ilgs laiks tai būs nepieciešams, lai varētu novērtēt, ka starp adoptētāju un adoptējamo veidojas vecāku un bērnu attiecības. Jo jaunāks bērns tiek adoptēts, jo ātrāk iespējams veikt izvērtēšanu.
Bāriņtiesas lēmums par bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā dod tiesības adoptētājam ņemt bērnu pie sevis uz savu dzīvesvietu. Aprūpes laikā adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesai jāveic ģimenes izpēte, lai konstatētu, vai ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības. Laikā, kad bērns atrodas adoptētāja aprūpē, bet vēl nav adoptēts, Bāriņtiesai jāuzņemas ļoti liela atbildība par to, lai bērna aprūpes un uzraudzības nodrošināšana tiktu kontrolēta. Tad, kad ģimenes vai personas izpēte ir pabeigta, tiek nozīmēta bāriņtiesas sēde, kuras laikā jāizvērtē ģimenes izpētes materiāli, lai varētu pieņemt lēmumu par adopciju. Ja bāriņtiesas lēmums par adopciju ir pozitīvs, tā var tajā pašā lēmumā pagarināt aprūpes un uzraudzības termiņu līdz adopcijas apstiprināšanai tiesā, lai bērns varētu palikt adoptētāja ģimenē.
Ja bāriņtiesas lēmums ir negatīvs, tā nekavējoties nodrošina bērnam atbilstošu ārpusģimenes aprūpi audžuģimenē, pie aizbildņa, vai, ja tas nav iespējams, nogādā bērnu atpakaļ institūcijā. Bāriņtiesai ir tiesības šādi rīkoties arī pirms aprūpes termiņa beigām, ja atrašanās adoptētāja ģimenē var apdraudēt bērnu.
Ja bāriņtiesas lēmums bijis pozitīvs, adoptētājs vēršas tiesā ar pieteikumu par adopcijas apstiprināšanu.
Pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā adoptētāja dzīvesvietas Bāriņtiesa vēl divus gadus regulāri uzrauga un kontrolē adopciju.
Adopcijas procesā bāriņtiesa pieņem šādus lēmumus:
1. lēmums par personas atzīšanu par adoptētāju,
2. lēmums par adoptējamā bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā līdz adopcijas apstiprināšanai,
3. lēmums par adopciju (šajā lēmumā tiek izvērtēts, vai adopcija konkrētajā ģimenē ir bērna interesēs),
4. lēmums par bērna adopciju uz ārvalstīm (ja bērnam nav iespējams augt ģimeniskā vidē Latvijā),
5. lēmums par brāļu un māsu šķiršanu (ja ir šķēršļi, kuru dēļ nevar adoptēt kopā).
Elīna Krastiņa, Mārupes novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece