Kultūra

Ieva Caruka: Māksla – tas ir Visums un tā ir pasaule

17.04.2024.

Turpinot iepazīt Mārupes novada apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem un veidojot rubriku “Apkaimju cilvēkstāsti” pašvaldības informatīvajā izdevumā “Mārupes Vēstis”, aprīlī viesojāmies pie mākslinieces IEVAS CARUKAS viņas dzīvesvietā Tīrainē, kas vienlaikus ir arī mākslinieces darba vieta. Veidojot katru nākamo interviju, aizvien vairāk saprotam, ka tieši cilvēki ir novada dārgakmeņi, kas ar savu radošumu,  aizrautību un darbību rotā mūsu novadu un dara to bagātu.

Ienākot ciemos pie Ievas, visapkārt var sajust mākslinieces pasauli un unikālo rokrakstu. Pie sienām ir gleznas ar Ievai raksturīgām jutekliskām, sievišķīgām formām, drosmīgām krāsām. Pat ledusskapi un trauku mazgājamo mašīnu rotā Ievas modernisma izpausmes. Katrā mājas stūrī ir kas īpašs un savdabīgs, Ievai raksturīgs.

foto Ieva Caruka

VIZĪTKARTE

Ieva Caruka

Dzīvesvieta:  Tīraines apkaime

Profesija, nodarbošanās: māksliniece, pedagoģe Mārupes Mūzikas un mākslas skolā un Latvijas Universitātē


Kad un kādēļ par savu dzīvesvietu izvēlējies Tīraini?

Kādreiz bērnībā dzīvoju komunālajā dzīvoklī Kalnciema ielā un mācījos 5. vidusskolā. Mans tēvs bija pilots, lidotājs civilajā aviācijā un tika pie darba Ukrainā. Viņa lidmašīnu IL-18 pārdeva uz Ukrainu. Vecākiem bija plāns, kā tikt pie dzīvokļa, un visa ģimene pārcēlāmies uz dzīvi Ukrainā, Ļvovā. Ļoti skaita pilsēta, tāda “renesansīga”. Es tad vēl mācījos piektajā klasē. Man tas bija traģiski, nācās ātri iemācīties ukraiņu valodu, lai gan mācījos krievu skolā. Iestājoties mākslas augstskolā, dzīvoju jau tādā īstenā ukraiņu vidē un apprecējos ar savu kursabiedru. Visspilgtākie iespaidi un pedagogu ieguldījums bija tieši Ukrainā. Tieši tur es formējos kā māksliniece. Tur es sapratu arī to, ko nozīmē krievs un KGB. Mans vīrs bija tāds neprofesionālais disidents. Viņš varēja uz augstskolu atnākt izšūtā kreklā, un tas jau bija protests, kas nepatika vadībai. Mūs burtiski aiz elkoņiem vilka uz kabinetiem un katru atsevišķi ilgās un nepatīkamās sarunās pratināja. Man jau vienā brīdī bija pat bail, jo sekas varēja būt nejauša avārija vai bandītu uzbrukums, kā tas mēdza gadīties. Vīram anulēja pierakstu Ļvovā, viņu izslēdza no augstskolas, un arī man tika ar to piedraudēts. Tad nolēmām pārcelties uz dzīvi Latvijā.

Pie sava dzīvokļa vecāki tā arī netika. Atgriezāmies tajā pašā komunālajā dzīvoklītī. Nomirstot mans onkulis, kas bija slavens pulmonologs, mantojumā man atstāja naudas summu, par ko iegādājos māju Rīgā, Codes ielā, kas robežojas ar Mārupi. Tādu 100 gadus vecu māju, kur apkārt dzīvoja daudz radošu cilvēki – Ranka, Feldbergs, Mākslinieku savienības vadītājs Dobičins, gleznotājs Zemītis. Mājā izveidoju sev darbnīcu, ieguldīju labiekārtošanā. Tad dažādu ģimenes apstākļu dēļ sapratu, ka nevaru vairs dzīvot tajā vietā. Sāku meklēt citu vietu un ieliku pārdošanā māju. Tā kā bērni mācījās tepat Angļu ģimnāzijā, skatījāmies māju tuvumā. Kopumā apskatīju vairāk nekā 30 māju un atradu šo – Tīrainē. Biju jau sagurusi no meklēšanas. Šī māja bērniem ļoti patika. Plaša, tuvumā esošais dīķis un vieta darbnīcai bija noteicošie faktori mājas izvēlei. Šajā vietā kādreiz bija ūdens sūknētava. Mājas tā arī saucas – “Renovācija”. Te gan no padomju laikiem palikusi tikai baltā ķieģelīšu siena. Šajā vietā dzīvojam jau 18 gadus.

Ar ko Tīraines apkaime izceļas uz citu apkaimju fona?

Tīraine ir mazliet klusāka nekā Mārupe. Te ir pļavas un platības, kas vēl nav apbūvētas. Apkaime ļoti pozitīvi izceļas ar Tīraines zirgu stalli un pļavām, kur ganās zirgi uz māju fona. Man patīk tā lauku ainava, sajūta, smarža. Daudziem šī ir terapijas telpa. Zirgi – tā ir terapija. Cilvēkiem tas ir vajadzīgs, un viņi to novērtē. Te caurbraucot piestāj automašīnas, cilvēki fotografējas, vecāki rāda bērniem zirdziņus.

Būtu forši attīstīt Tīrainē vienu ģimenes saimniecību, tādu atvērtā tipa viensētu, kur vēl būtu mājlopi, vistiņas, lai ģimenes var doties ciemos un sajust lauku garšu.

Nosauc trīs vietas, lietas vai objektus, bez kā Mārupe nebūtu iedomājama!

Mūsu bagātība ir cilvēki. Te ir ļoti daudz jaunu ģimeņu, jaunu cilvēku, kas ir radoši, enerģiski, ar nacionālo pašapziņu, kas dzied, dejo, rada. Otrā lieta ir zirgi. Mūsu trešā bagātība ir atrašanās vieta. Te ir lidosta. Esam tuvu galvaspilsētai Rīgai, Jūrmalai, tajā pašā laikā šeit ir zaļums un plašums. Kolosāla vieta, kur dzīvot un ar ko lepoties.

Kas tieši Tev liek justies Mārupes novadā kā mājās?

Es šeit jūtos kā mājās, jo te ir manas mājas, te es jūtos komfortabli. Tepat ir mana darbnīca, radošā vide. Aizejot uz jebkuru pasākumu Mārupes Kultūras namā, apkārt redzi pazīstamas sejas, savējos. Te ir tāda mazpilsētas māju sajūta.

Esi māksliniece. Kādēļ izvēlējies tieši šo profesiju? Kādos virzienos darbojies?

Mana mākslinieka dzīve sākās jau agrā bērnībā, kad vēl slikti runāju. Mani vecāki uzreiz saprata, ko es dzīvē darīšu. Viens no pirmajiem vārdiem, ko es pateicu, bija “mizulītis”, kas nozīmē “zīmulītis”. Toreiz mums nebija ne pildspalvu, ne flomāsteru. Kad vecāki gāja uz darbu, es paliku ar vecmāmiņu komunālajā dzīvoklī, jo bērnudārzā negāju, un zīmēju caurām dienām. Tas zīmulis nemitīgi izzīmējās. Tad es gāju un klauvēju pie visām durvīm komunālajā dzīvoklī un lūdzu, lai man kāds zīmulīti nomizo.

Skolā matemātikā man viegli negāja, es sapņoju, kad varēšu iestāties augstskolā ar mākslas virzienu. Daudz zīmēju skolai plakātus un skolotājiem kartītes, jo kādreiz jau neizmantoja tādus drukātos. Tā arī nokārtoju visus eksaktos priekšmetus, zīmējot plakātus un kartītes. Tāpat kā cietumā vai armijā – ja tu zīmē, tad tev veicas.

Jau Ukrainā pabeidzu krievu skolu un iestājos augstskolā. Ukrainā bija ļoti spēcīgas modernisma tradīcijas, kas padomju laikiem bija kaut kas maz zināms, jo grāmatas nevarēja dabūt. Te jāpiemin pagājušā gadsimta sākuma mākslinieki postimpresionisti – Pikaso, Matiss, Modiljāni... Es jau padomju laikos zināju, kas ir ekspresionists Haims Sutins – Baltkrievijā dzimis ebreju izcelsmes mākslinieks, kas dzīvoja Parīzē un zīmēja puvušu gaļu, jo viņa brālis strādāja gaļas veikaliņā, tādēļ arī gaļa. Interesanti. Un jau tolaik man iemācīja, ka māksliniekam jābūt dažādam. Pikaso strādāja gan ar keramiku, gan veidoja skulptūras, gan gleznoja un veidoja grafikas. Sapratu, ka jāizpaužas dažādi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka toreiz modernisma turpinājums bija tāds sava laika protests padomju sistēmai. Oficiālie mākslinieki radīja citādākus darbus.

Kad atgriezos Latvijā, es atšķīros, un Mākslas akadēmijā mani pieņēma uzreiz trešajā kursā. Nācu jau ar lielu daudzumu darbu. Pieņemot mani, tika novērtēts tieši atšķirīgais, un tika prognozēts, ka es ienesīšot jaunas vēsmas. Tas košums un drosme izpausties nāk no Ukrainas. Latvijā Mākslas akadēmijā pabeidzu grafiķus.

Mūsdienās ir tendence izmantot dažādu tehniku un materiālu sajaukumus, kas man ļoti patīk. Piemēram, lietots tekstils. Piedalījos pēdējā tekstila triennālē, kur no izmantotiem apģērbiem visu ko veidoju. Arī pateicoties Mārupes Kultūras namam un pozitīvajai sadarbībai ar Iru Dūdumu man galvā rodas visādas idejas. Pirms kāda laika īstenoju ideju, kur tika izmantoti lietoti siltināšanas bloki no putuplasta. No tiem veidojām lielformāta objektus – tautumeitas –, kuras vienos 4. maija svētkos Mārupē apgleznojām kopā ar cilvēkiem. Labas lietas ir tapušas arī pašvaldības projektu konkursā “Mārupe – mūsu mājas”, kura ietvaros norisinājās ceļojošās darbnīcas un kopā ar mārupiešiem tapa lielformāta glezna, kas šobrīd gozējas Mārupes Kultūras nama foajē. Kolosāls projekts bija arī “Omītes leģendas”.

Par mākslinieku piedzimst vai top?

Es domāju, ka ir dažādi, bet vairāk tomēr piedzimst. Ja runā par gleznošanu, tad pilnīgi noteikti tie cilvēki bērnībā vairāk zīmē. Sevi var izpaust dažādi. Viens grib zīmēt, cits dziedāt, cits spēlēt akordeonu… Ja gribas, tad tas arī ir tas talants. Daudzi bērnībā ir gribējuši, bet saprot vēlāk, kad jau apgūtas citas profesijas, un pie mākslas atgriežas. Zinu gadījumus, kad mākslinieki kļūst pēc tam, kad kaut kas “atveras”. Īpaši mūsdienu mākslā, laikmetīgajā mākslā, kur nevajag tik daudz reālisma. Kaut gan es uzskatu, ka vajag reālismu un ka studentam mākslā jāiziet tai grūtajai skolai cauri. Tādas profesijas kā ārsti, juristi un daudzas citas iziet cauri grūtībām un tālāk aiziet spēcīgākais. Arī es esmu gājusi cauri grūtībām. Šo skolu izgāju augstskolā Ukrainā, kur pirmajā kursā atsijājās daudzi, un bija tiešām grūti. Tas bija nežēlīgi – daudz uzdevumu, daudz darbu, tevi visu laiku kritizē, tu cīnies ar sevi un saviem kompleksiem. Man bija izcili skolotāji, kas mācēja gan kritizēt, gan īstajā brīdī uzslavēt, kad biji paveicis kaut ko tiešām vērtīgu. Tikai tad tu saproti, ka nekas vēl neesi, bet tu vari. Es, strādājot ar saviem audzēkņiem, arī cenšos būt kritiska un godīga. Un es zinu, ka viņi to novērtē, novērtē šīs zināšanas un manu ieguldījumu. Tajā pašā laikā vienmēr atceros, ka jāpasaka kaut kas labs.

Vai ir kādas konkrētas īpašības, kas nepieciešamas māksliniekam?

To laikam teica kāds gudrais, ka panākumi, arī māksliniekam, – tie ir 90% darba un 10% talanta. Dzīvē jau nav vienkārši. Ir jāspēj koncentrēties. Vajag raksturu, krampi darīt. Jābūt pašdisciplīnai. Arī man ar šo iet grūti un pēc tam ir žēl, ka esi to laiku nobumbulējis.

Māksla – tas ir Visums un tā ir pasaule. Pat ja tu glezno kluso dabu, tev ir jājūt un jākomponē harmoniski, jāsajūt brīvība, kompozīcija. Divas krūzes un pudeli tu vari ielikt lapā dažādi. Ja tu viņas taisi lielas, kompozīcijai ir jābūt foršai, pārliecinošai. Ja liec tās maziņas, tad jāparūpējas par foršu pārliecinošu fonu. Mākslā svarīgi ir saredzēt harmoniju un, ja vēlies kaut ko deformēt, tad apzināti. Tu ar to vari pastāstīt stāstu. To mācu saviem studentiem Mārupes Mūzikas un mākslas skolā un Latvijas Universitātē interjerdizaina un grafiskā dizaina nodaļā.

Visvarīgākais ir ticēt sev. Tev ir jātic sev, jātic, ka tev izdosies, un jātic, ka tu esi unikāls, kaut kas sevišķs.

Kas tev darbā sniedz lielāko prieku un motivē?

Man patīk pats process, kad tu radi pats savu pasauli.

Protams, arī bez cilvēku atzinības mākslinieks nevar eksistēt. Esmu savdabīgā lauciņā – laikmetīgā māksla, kas ne visiem patīk. Tomēr jūtu, ka manu darbu novērtē un cilvēkiem tiešām patīk. Reizēm ir sajūta, ka es bagātinu pasauli ar savu darbu.

Arī Mārupei varu teikt paldies, ka ir bijusi iespēja realizēt sabiedrībai nozīmīgus projektus un man ir uzticējušies, ka cilvēki man ir ticējuši. Tas raisa pozitīvas emocijas un motivē.

foto Ieva Caruka

foto Ieva Caruka

foto Ieva Caruka

foto Ieva Caruka

foto Ieva Caruka

Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra