.JPG)
Turpinot iepazīt Mārupes novada cilvēkus un viņu stāstus, šajā reizē aicinām ciemos žurnālisti, rakstnieci un novadnieci – Ilzi Būmani. Viņas dzīvesstāsts ir gluži kā laika upe – tajā saplūst dzimtas vēsture, profesionālais redzējums un dziļa mīlestība pret Mārupes novadu – vietu, kuru viņa sauc par mājām. Ilze ir ne tikai prasmīga stāstniece ar bagātīgu pieredzi žurnālistikā, bet arī cilvēks, kurš spēj caur grāmatām un atmiņām saglabāt nacionālo un vietējo kultūras mantojumu.
– Pastāstiet par savu saistību ar Mārupes novadu. No kuras apkaimes esat?
Esmu dzimusi 1942. gadā Rīgā. Kā pastāvīga Mārupes novada iedzīvotāja esmu kopš 1994. gada, kad iesniedzām dokumentus Zemes komisijā un atguvām mantoto zemi. Pamazām iekopām dārzu, uzcēlām māju un pavisam uz vietas šeit dzīvoju kopš 2008. gada. Vienā mājā dzīvojam četras paaudzes – es ar vīru, mana meita Zanda ar ģimeni, mazbērni un mazmazbērni. Tomēr Mārupes novads manā sirdī ir kopš dzimšanas un saistās ar atmiņām par vecvecāku mājām – “Siliņiem”, kā arī zīmīgām piemiņas, piemēram, mana vectēva skrūvbeņķi un vecvecmātes pūra lādi no 1836. gada.
– Kā jūsu ģimene šeit nonāca?
Mani vecvecvecāki Mārupē ir jau no 19. gadsimta beigām. “Siliņu” mājas uzcēla mans vecvectēvs un vecvecmāte. Diemžēl pēc vectēva traģiskās bojāejas 1957. gadā vecaimātei bija grūti tur saimniekot, tāpēc mājas tika pārdotas. Šo pārdošanu atļāva tikai ar kolhoza un ciema padomes piekrišanu. Paldies gudrajam agronomam, toreizējam kolhoza priekšsēdētājm Arvīdam Kalējam, kurš šo atļauju deva. Kad varēja atgūt īpašumus, mēs saņēmām līdzvērtīgu zemi pie Mārupes – Babītes ceļa, netālu no vēsturiskā 25. autobusa galapunkta.
– Kā šeit bija senāk? Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas?
Kad bērnībā dzīvojos pie vecvecākiem “Siliņos”, uz autobusu bija jāiet divi kilometri līdz Tīraines autobusa pieturai. Toreiz nebija ne apbūves, ne ceļu kā šodien, bija nedaudz bailīgi doties vienai uz autobusa pieturu. Bērnība mana asociējas ar lauku darbiem – kūts mēšanu un lopiņu kopšanu,dārzu ravēšanu. Vēl šodien atceros, kā izskatījās Tīriņmuiža un Lapiņmuiža”, kur bērnībāparkā grābām lapas. Žēl, ka Lapiņmuiža nodega…
– Kas jums šeit liek justies kā mājās?
Bērnības atmiņas. Vietas, kurās esmu dzīvojusi un darbojusies. Sajūtas, kas saglabājas. Cilvēki, kuri bijuši apkārt un vēl joprojām ir. Mājas izjūta rodas tur, kur paliek sirds.
– Esat žurnāliste. Kāpēc izvēlējāties šo profesiju?
Skolā labi rakstīju sacerējumus. Nekad neesmu īsti labi zinājusi gramatikas likumus, bet intuitīvi zināju, kur jāliek komati, semikoli un tml. Esmu uzaugusi gleznotāju darbnīcā, jo abi vecāki bija gleznotāji. Atceros, ka 1962 gadā slēdza Universitātes žurnālistikas klātienes studijas, bet es uzsāku studijas 1963. gadā, tāpēc studēju neklātienē. Paralēli studijām sāku strādāt Rīgas rajona avīzē “Darba Balss”. Saistīja tas, ka šajā profesijā ir jāseko līdzi aktualitātēm un arī manī bija interese par procesiem sabiedrībā un pasaulē. Strādājot šajā avīzē uzrakstīju rakstu “Padomju Jaunatnei”, kurā arī pēc tam gandrīz desmit gadus strādāju, pēc tam nāca periods laikrakstā “Lauku Dzīve” un no 1995. līdz 2015. gadam strādāju “Lauku/Latvijas Avīzē”.
– Kā žurnālista darbs ir bagātinājis jūsu dzīvi?
Latvijā praktiski nav vietas, kuru nebūtu apciemojusi, šis darbs man ir devis iespēju iepazīties ar gaišiem un gudriem lauksaimniekiem un kultūras darba organizatoriem. Lielākā žurnālista bauda un novērtējums ir lasītāju uzticība.
– Kā saglabājat līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi?
(Būmanes kundze sāk skaļi smieties un atzīstas, ka viņas darba spējas ir lielas un ne vienmēr sanāk saglabāt līdzsvaru).
Manai mammai bija teiciens: “Nevajag saieties ar nejēdzīgiem cilvēkiem.” Tāpēc arī turēju savu tuvāko cilvēku loku nelielu, tādus cilvēkus, ar kuriem kopā būt ir baudījums un bauda aprunāties. Jānis Streičs kļuva par manas meitas krustēvu, kā arī vēl aizvien ir saglabājusies tuva draudzība ar vecajiem studiju biedriem un bērnības draudzeni. Tuvo cilvēku nav daudz, bet ar viņiem var runāt par visu un tu jūti, ka tevi saprot no sirds… Tas ir diezgan liels retums šajos laikos.
Kad pie datora sagurstu, dodos ārā dārzā un darbojos ar puķēm. Ikdienu bagātina arī kopīgie ceļojumi pa Latviju, apciemojot kādreiz intervētos lauksaimniekus un kultūras cilvēkus. Kultūras baudījumu un izjūtu redzēt skaisto izstādēs – to man iemācīja mamma. Spēju atšķirt vērtīgo no nevērtīgā man devuši vecāki. Mans tēvs bija scenogrāfs Rīgas Kinostudijā, kas arī man deva iespēju iepazīt tādas slavenas personības kā Viju Artmani, Kārli Sebri, Elzu Radziņu, Jāni Streiču. Šo cilvēku talants, spēcīgā vērtību sistēma un tajā pašā laikā dzīves vienkāršība un uzskatu tīrība, esot starp savējiem, ir radījusi arī manī spēcīgu kodolu un dzīves patieso vērtību izjūtu.
– Pastāstiet par savām grāmatām.
Savu pašu pirmo grāmatu 1996. gadā rakstīju par savu tēvu, 2002. gadā – par mammu. Tad sekoja “Latvijas privātie muzeji” (2010, 2014.). Grāmatas rašanās procesā svarīgs ir gan saturs, gan finansējums, gan darbs ar izdevniecību. Grāmatu idejas veidojas laika gaitā uzkrājoties kādam konkrētam informācijas apjomam par cilvēku, jomu vai vietu. Pienāk brīdis, kad impulss nodot uzkrāto informāciju ir tik liels, ka nevar nerakstīt.
– Kā radās grāmata “Mārupes novads Māras zīmē”?
Pie šīs grāmatas bija ļoti nopietni jāstrādā caur novadnieku intervijām, kā arī skrupulozi pētot arhīvus. Tajā apkopotas vēstures liecības un fakti no novada pirmsākumiem līdz pat 2015. gadam. Grāmata ir kā kultūrmantojuma stūrakmens – aicinājums sabiedrībai iedziļināties vietējās vērtībās.
– Kāds būtu jūsu novēlējums novadniekiem?
Vienkāršas lietas ir visgrūtāk pateikt… Mums novadā noris aktīva būvniecība un ienāk daudz jaunu ģimeņu. Es gribētu, lai mēs būtu saprotošāki cits pret citu, neatkarīgi no sociālā un materiālā statusa. Vairāk ieklausītos. Mēģinātu saprasties. Norobežotos no negācijām un spētu izvēlēties vērtīgo – cilvēkos un dzīvē.
Interviju sagatavoja: Linda Golde, Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra Rubrika: “Apkaimju cilvēkstāsti”