Lai palielinātu viduslaiku pilsētas nozīmību, bija jāpaplašina tās īpašumi, tāpēc 1226. gada 15. martā ar pāvesta legāta Modenas bīskapa Vilhelma lēmumu tika noteikta Rīgas lauku novada robeža, kurā pirmo reizi minēts arī Piņķu vārds. Vēlāk to ar īpašu bullu apstiprināja Romas pāvests Honorijs III.
- gadā sākās Livonijas ordeņa karš ar Rīgas pilsētu, bet 1484. gadā lielā kaujā tika izpostīta Piņķu apkārtne un nogalināta lielākā daļa iedzīvotāju. Līdzīgi Piņķu iedzīvotāji cieta arī turpmākajos Livonijas karos.
Karš starp Polijas un Lietuvas lielvalsti un Zviedriju, kas sākās 1600. gadā un ar pārtraukumiem ilga līdz 1653. gadam, būtiski ietekmēja Babītes novada teritoriju. 1604. gadā Rīgas landfogteju sadalīja trīs daļās (Piņķu, Biķera un Katlakalna draudzes novados), katrā pa četriem pagastiem. Piņķu pagasts kā administratīvs iedalījums veidojās 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā.
Sliktā, zemkopībai maz piemērotā augsne, purvājs un smilšainie pauguri traucēja Piņķos veidot plašu saimniecību. Tagadējais Piņķu centrs bija ļoti mazapdzīvots – te atradās tikai muižiņas ēka.
- gadā Piņķu pagastu sadalīja divās muižās – Piņķu un Medus muižā (Salas muiža). Piņķu muižu nodibināja uz 6 zemnieku – Piņķa, Krūmiņa, Skulen, Drune, Rape un neapdzīvoto Sarikat sētu zemēm. Pēc muižas izveides zemnieki zemi dabūja citās vietās. Muižas izveidi pavadīja arī tiesu darbi – 3 mērnieki iesūdzējuši Piņķu veco māju saimniekus tiesā, jo tie viņus briesmīgi lamājuši – par buļļiem un aitām saukājuši, rokas vicinājuši un ar bisēm draudējuši. Vēlāk tiesā Piņķu veco māju saimnieki atzina, ka to visu darījuši aiz lielām bēdām, jo jāšķiras no dzimtām mājām un lūdza piedošanu. 17. gadsimtā Poļu–zviedru karā un Ziemeļu karā muižu un ciemu ēkas vairākkārt postītas. Centrālajā muižas ēkā atradusies virtuve, vairākas istabas un pieņemšanas zāle, dzīvojamā mājā bijusi virtuve un divas istabas. Muižas kompleksā kopumā 19. gadsimtā bijis ap 15 ēkām.
Piņķos, netālu no baznīcas, krogs atradies jau 18. gs. (Rīgas iela 20). Savā laikā tur dzīvojuši mācītājs Heinrihs Gotlībs Pēšs (Heinrich Gottlieb Pehsch) un literāts Ansis Leitāns. Krogs nopostīts pēc neatkarības cīņām 20. gs. sākumā. Pēdējais zināmais kroga nomnieks bijis Andrejs Dūšelis 1914. gadā. 1859. gada vasarā, sava ceļojuma pa Vidzemi laikā, Piņķu krogā iegriezies Krišjānis Barons.
- gadā pagasta pārvalde vienojās ar Dr. K. Baronu (Kr. Barona dēlu) par pagasta ārsta pienākumu pildīšanu, jo ikdienā slimajiem no pagasta bija jāmēro ceļš uz Rīgu, un maksa par pakalpojumiem bija 10 – 15 rubļi. Dr. Barons pagasta mājā pieņēma katru ceturtdienu bez maksas un, ja vajadzēja doties mājas vizītēs, tas izmaksāja 1 rubli , vai attālākās vietās – 2 rubļi.
Heinrihs Gotlībs Pēšs dzimis 1817. gada 30.maijā, viņa tēvs bijis vagars un krodzinieks. Mācījies Piņķu draudzes skolā, Rīgas Aleksandra skolā, Domskolā, Rīgas Guberņas ģimnāzijā. No 1838. – 1842. gadam studējis teoloģiju Tērbatas universitātē. Strādājis par skolotāju Rīgā, no 1846. -1849. gadam bijis mācītājs Rīgas latviešu Jāņa draudzē, 1849. gadā arī Jura hospitālī. Viņa bibliotēkā no 377 nosaukumu izdevumiem 63 bija latviešu valodā, daži latīņu, franču, krievu valodā, pārējie vācu valodā.
- gs. vidū Piņķos dibinātas dažādas biedrības, kā pirmā 1850. gadā – Bībeles lasīšanas biedrība. Attīstoties kora dziedāšanas tradīcijai, veidojās kori. Līdz šim tika uzskatīts, ka pirmā publiskā bibliotēka Babītes novadā atvērta 1906. gadā, taču ir kļuvis zināms, ka Annas skolā 19. gs. 70. gados bijušas pieejamas 190 grāmatas. Oficiāli Piņķu pagasta bezmaksas bibliotēka dibināta 1899. gadā.
Pēdējais Piņķu muižas nomnieks bija Pēteris Grūbe. Viņa tēvs ieguvis izglītību Pēterburgā un kļuvis par piena tirgotāju. Jau 1902. gadā viņam bija 4, bet 1912. gadā – 10 veikali, dzīvokļu nams un muižas Krievijā. Viņš tika uzskatīts par veiksmīgāko piena produktu tirgotāju Pēterburgā, iecelts par Pēterburgas goda pilsoni. Pēc lielinieku apvērsuma pārcēlies uz Latviju, sācis rentēt Piņķu muižu ar 100 lopiem. Viņa dēls Pēteris dzīvojis Babītes pagastā Piņķu muižā, bijis tās nomnieks. 1926. gadā muiža iznomāta uz 12 gadiem par 6000 Ls gadā. Grūbes laikā muižā tika nodarbināti vairāki desmiti laukstrādnieki. Pēc okupācijas zeme tika atņemta. Kopš 1925. gada Grūbe tirgoja pienu ar saukli: “Piens no vislabākās moderniecības Latvijā – Piņķu muižas!” vairākos veikalos Rīgā. P. Grūbe gadiem ilgi ar ievērojamiem līdzekļiem atbalstījis Babītes aizsargu sportistus.
- gadā Piņķu pagastu pārdēvēja par Babītes pagastu. 1837.gadā Piņķu muižas dzīvojamo ēku nopostīja ugunsgrēks.
Piņķos atrodas Babītes vidusskola. Tā uzbūvēta 1980. gadā, to cēla Ķekavas PMK celtnieki. Tobrīd tā viena no modernākajām skolām republikā ar 1284 vietām. Bija pati pirmā pēc šāda projekta: ar sporta kompleksu un peldbaseinu. Jaunajā vidusskolā strādāja 42 skolotāji.
1919. gada 20. maija vakarā latviešu Atsevišķās brigādes štābs bija saņēmis uzbrukuma pavēli — kopā ar Dzelzs divīzijas un landesvēra daļām naktī uz 22. maiju pārgāja plašā uzbrukumā no Svētes ietekas līdz jūrai un ieņēma Rīgu. Pulkveža Baloža kolonnai bija jādodas uz Rīgu gar Babītes ezeru (Kalnciema šoseja). Uzbrukums iesākās sekmīgi, nopietna pretestība no lielinieku puses netika sagaidīta, lai gan viņi ieņēma izdevīgas pozīcijas Ložmetējkalna rajonā. Sasniedzot Dzilnuciemu, vācu landesvēra priekšējās vienības saņēma ziņojumu, nomestu no lidmašīnas, kurā bija pavēlēts latviešu vienībai doties caur Piņķiem uz Babītes staciju.
Jau tūliņ, kādu kilometru aiz Dzilnām, no Rogu mājām (Sēbruciems) un Piņķu vecās skolas, tika raidīta ložmetēju uguns. Sevišķi stipru pretestību Studentu un Neatkarības bataljona karavīri sagaidīja pie Piņķu baznīcas. Arī šeit lielinieki bija ieņēmuši labi nocietinātās Pirmā pasaules kara pozīcijas. Kauja pie Piņķu baznīcas ilga gandrīz 6 stundas, un tikai tad, kad Studentu bataljona divas rotas bija veikušas apejošu manevru, izdevās piespiest lieliniekus atkāpties. Jau sāka krēslot, kad, vajājot atejošos lieliniekus, J. Baloža brigādes vienības sasniedza Babītes dzelzceļa staciju. Karavīri Rīgā iesoļoja 23. maija priekšpusdienā pēc pavadītās nakts Babītes stacijā, Priedaines un Piņķu rajonā.
- gada 23. maijā Kārlis Ulmanis atklāja J. Brieža darināto pieminekli Rīgas atbrīvotājiem – veltīts 1919. gada notikumiem, kad 22. maijā pēc gandrīz divu mēnešu dīkstāves, pulkveža Baloža brigāde devās uzbrukumā Rīgai, lai atbrīvotu galvaspilsētu no lieliniekiem. 1951. gadā to nopostīja. 2003. gadā (ne tā vēsturiskajā atrašanās vietā, kas bija otrpus Rīgas ielai) uzstādīta pieminekļa kopija – tēlnieks O. Skarainis
Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Babītes pagastā padomju vara piešķīra laukstrādniekiem zemi un 170 mazsaimniecībām papildus zemes platības. 1948. gada rudenī Piņķu pagastā sāka veidot kolektīvās saimniecības.
Latvijas PSR laikā uz Piņķu muižas zemes izveidojās sovhozs “Saliena”, ko 1964. gadā apvienoja ar Bulduru dārzkopības tehnikumu, izveidojot Bulduru dārzkopības sovhoztehnikumu. Bulduru sovhoztehnikuma centrā izveidojās Salienas ciemats.
Pirmās 7 baraku tipa strādnieku mājas Piņķos uzcēla 1950. gados, vienlaicīgi tapa vecā kantora ēka (tagad Centra iela 3, Daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs), 1960. gados uzsākta mehānisko darbnīcu ierīkošana, uzcelta pirmā daudzstāvu ēka Rīgas iela 10.
2021. gada sākumā Piņķos dzīvesvietu deklarējuši 3695 iedzīvotāji.
Par godu Piņķiem 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts melnalksnis (lat. nos. – alnus spaethii).
(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).