Gātciems

Gātciems atrodas Salas pagasta vidusdaļā Lielupes labajā krastā, lejpus Gātes atteikai, Mežzara salas rietumos. Nosaukuma izcelsme saistāma ar Gāti (Gātsupi) –  nelielu upi, kas savieno Lielupi ar Babītes ezeru. Gātes garums ir 1,5 km, kas pie ezera dalās kanālos, kurus savulaik esot rakuši apkārtējo māju saimnieki, katram  kanālam dots savs nosaukums, piem., Vidus Gāte, Lielā Gāte, Zirgu Gāte, Putrene, Pērkonceļš, Peļu ceļš u.c. Kanāli rakti arī seklā Babītes ezera dibenā gar krastiem no Gātes līdz Varkaļiem. Gātciemā gandrīz pie katras mājas no Lielupes puses pienāk rakts kanāls un ir personīgā “osta”. Gāte līdz 19. gs. sākumam bija vienīgais ezera un Lielupes savienojums, bet 1816. – 1817. gados izrakta Spuņupe, kuru 20. gs. aizbēra, tās vietā 1988. gadā  izrakts Varkaļu kanāls, tādējādi nodrošinot caurplūdi visa ezera garumā.

Gātciems atrodams jau 17. – 18. gadsimta kartēs. Straupciems un Gātciems atrodas nozīmīga lielceļa malā (senais Rīgas – Tukuma – Prūsijas ceļš jau no 13.gs.), vienlaikus tā ir ģeogrāfiski izolēta vide, ko ieskauj ūdeņi. Vietējo iedzīvotāju tradicionāla nodarbošanās – zveja Babītes ezerā, Gātē un Lielupē, kā arī zemkopība – galvenokārt sīpolu, burkānu u.c. dārzeņu, sakņu un zaļumu audzēšana. Līdz Slokas novada pievienošanai 1785. gadā Vidzemei (Krievijai), gātciemnieki (arī straupciemnieki) diezgan plaši nodarbojušies ar Kurzemes preču kontrabandu. 19. gs. Gātciema iedzīvotāji kā papildus peļņas avotu izmantoja ezera niedru griešanu un pārdošanu Jūrmalā, kur tās izmantoja ēku apjumšanai un pludmales kabīņu (“peldu būdu”) būvēšanai

Par tiesībām zvejot Babītes, Lielupes un Gātes ūdeņos savulaik cīnījās Rīga un Kurzemes hercogiste, un konfliktu (dažkārt bruņotu) risināšanai tika slēgti pat starpvalstu līgumi. Šāds līgums slēgts Pukstciemā (Kaģi) 1636. gadā starp hercoga Frīdriha un Rīgas pilsētas pārstāvjiem. Saglabājies rīdzinieku zīmēts Gātes plāns. Vislielākās nesaskaņas starp hercoga pavalstniekiem un Rīgas patrimoniālā apgabala zemniekiem bija jautājumā par zvejošanu gātēs un zemnieku izraktajos grāvjos.

Visvairāk zvejotās zivis: zuši, līdakas, plauži. Zušus (dzīvus) veda pārdot uz Rīgas tirgu, žāvētus un krecētus (želejā) lietoja pašu uzturam. Zušu zvejā izmantoja katicas, kūrus un murdus. Zušu zvejai izmantoja t.s. “kārbas”- lielas un smagas laivas, tās būvēja vietējie amata meistari. Dārzeņus un zaļumus veda galvenokārt uz Sloku, ceļoties pāri ar laivām, vai arī ar plostu. 20. gs. sākumā un 20. – 30. – jos gados izmantoja arī tvaikoņus, kas no Slokas brauca uz Jelgavu – ar laivu īrās līdz tvaikoņiem, kas palēnināja gaitu un no laivas ar striķiem uzvilka pārdodamās preces (arī nolaida laivā tās, kas bija pasūtītas Jelgavā).

Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas neatkarības laikā Gātciema iedzīvotāji cieta no apšaudēm.

1948. gada 8. martā nodibināts  kolhozs „Gāte”, priekšsēdētājs Jānis Karulis). 1949. gada aprīlī  – apvienojās „Gāte”,  „Dzintars” un pārējās kopsaimniecības, izveidojot kolhozu „Padomju Latvija” ar zemes kopplatību 662 ha. 1961. gadā  „Padomju Latvijai” pievienojās  kolhozs „8. marts”. Vairākās Gātciema saimniecībās – Vecvagaros, Sproģos –  ierīkoja kolhoza lopu fermas (no iedzīvotājiem nacionalizētajiem lopiem). 1949. gadā no Salas pagasta izsūtīja 29 cilvēkus, to vidū vairākus Gātciema iedzīvotājus.

Līdz 20. gs. nogalei Gātciema iedzīvotāji bieži cietuši no plūdiem.

Seno dzimtu  (Ģeri, Pērnes, Pāvuli, Arāji, Ozoliņi) pēcteči ciemā dzīvo joprojām, vairākas ēkas ir saglabājušās no 19. gadsimta.

2021. gada sākumā Gātciemā dzīvesvietu deklarējuši 153 iedzīvotāji.

Par godu Gātciemam 2020. gada 19. septembrī akcijas “Katram Babītes novada ciemam savu #Laimeskoku!” laikā pie Piņķu ūdenskrātuves iestādīts baltalksnis (lat. nos. – alnus incana ).

(Informācija sagatavota 2020. gada nogalē).

Informācija sadaļā atjaunota 09.08.2021.